Bivaka uzstādīšana

Šajā rakstā vēlamies dalīties ar dažiem padomiem un trikiem, kā arī ar būtisko informāciju par bivaku uzstādīšanu.

Kas ir bivaks?

Bivaks ir patversme, kas pasargā cilvēkus un aprīkojumu no laikapstākļu ietekmes. Vārds „bivaks” cēlies nofranču valodas vārda„bivouac”, kas nozīmē „nakts nometne” vai „lauka nometne”.

Terminu „bivaks” visbiežāk izmanto, lai aprakstītu no militārām pārsegiem veidotu konstrukciju. Tomēr tas parasti attiecas uz jebkuru nometni, neatkarīgi no tā, vai tā atrodas brīvā dabā, būdiņās vai teltīs.

Prasības nakšņošanas vietai

Lai bivakā varētu dzīvot un atpūsties, tam jāatbilst četriem nosacījumiem:

Aizsardzība pret laika apstākļiem. Bivakā jābūt jumtam un sienām. Šim nolūkam piemērotas ir teltis, akmeņi, sniegs un mežs.
Aizsardzība pret aukstu un mitru zemi. Galvenokārt izmantojot sienu, salmu, krūmus, zarus vai slēpes.
Siltums iekšpusē: nepieciešamo siltumu nodrošina sveces, petrolejas vai benzīna lampas, improvizētas krāsnis un karsti akmeņi. Uzmanieties, sildot bivaku!
Labas, līdzenas guļvietas.

Lai uzceltu naktsmītni, ir jāzina

Sausais, nekustīgs gaiss ir slikts siltuma vadītājs.
Aukstais gaiss ir smags un nosēžas, bet siltais gaiss ir vieglāks un ceļas augšup.
Mitrums veicina siltuma zudumu. Tāpēc pirms ieiešanas guļammaisā noņemiet visus slapjos vai mitros apģērbus.
Vismaz 30 cm bieza sniega kārta ir labs siltuma izolators. Tur, kur caur sniegu spīd gaisma, tur iekļūst arī aukstums.

Vides faktori, kas ietekmē nakšņošanu brīvā dabā

Bivakā aukstais gaiss veido „aukstuma baseinu” uz zemes. Paceldami savu guļvietu (salmu paklāji, matrači, segas), jūs novietojat savu ķermeni virs šī aukstuma baseina.

Vējš un vētra paātrina siltuma zudumu. Dabisku aizsardzību pret vēju nodrošina: meži, laukakmeņi, klinšu plaisas, klinšu barjeras, akmeņu lauki un no vēja pasargāti nogāzes. Cik vien iespējams, būtu jāizvairās no šādām vietām: kalnu pārejām, ielejām, kalnu grēdām un nogāzēm, kas ir pakļautas vējam. Pareizas vietas izvēle, iekārtojot bivaku, pasargā arī no aukstuma.

Aukstais gaiss plūst ieleju grīdās, savā ceļā aizvilkdams siltās gaisa masas. Tādējādi ieleju grīdās veidojas aukstuma zonas. Nogāzes ir mazāk pakļautas salai un sarma. Siltākā zona parasti atrodas virs nogāzes vidusdaļas. Šī zona ir arī mazāk pakļauta virsotņu vējiem.

Zeme zaudē uzkrāto siltumu, izstarojot to. Jo mazāk šim izstarojumam ir šķēršļu, jo lielāks ir zemes atdzišanas ātrums.

Bivaks ir jāaizsargā no lavīnām un akmeņu nogruvumiem. No tiem labu aizsardzību nodrošina pārkārti klintis un alas, kā arī blīva meža apakšējā mala nogāzē.

Meži, koki un mākoņu sega samazina siltuma zudumu. Tāpēc atklāta reljefa teritorija atdziest ātrāk nekā apaugusi teritorija.

Krūmāji un pļavas ar garu zāli saglabā mitrumu.
Uz necaurlaidīgas zemes lietusūdens un kušanas ūdens notek un savācas ieplakās, pazeminājumos un bedrēs. Tāpēc tur labāk neuzcelt nometni.