Vai man vajadzētu – vai nevajadzētu?

Es neesmu Bilijs Grehems, un man ir grūti uzrunāt cilvēkus...

Es labi atceros, kā 17 gadu vecumā sāku apmeklēt jauniešu grupu. Toreiz Adventa laikā vienmēr tika rīkotas āra aktivitātes. Jauniešu grupas programmā tās tika dēvētas par „evangelizācijas pasākumiem”. Tas nozīmēja, ka, bruņojušies ar ģitārām, mēs devāmies uz tuvāko lielāko cilvēku pulcēšanos, dziedājām dziesmas un uzvedām skeču. Pirmajos pasākumos man tas prasīja lielu pārvarēšanu. Pēc tam tas kaut kā kļuva vieglāk. Un ar laiku tas zaudēja savu pievilcību, tāpēc es vairs nepiedalījos.

Pēc dažiem gadiem, kad biju pabeidzis Bībeles skolu un sācis strādāt par sludinātāju, pats kļuvu par jauniešu grupas vadītāju. Grupā bija daži puiši, kuri bija īsti evaņģelizācijas «zvaigznes». Kādu vakaru viņi ierosināja, ka mēs varētu ciematā veikt aptauju, lai noskaidrotu, kāpēc viņi (aptaujātie) netic Jēzum.

1. Kā rīkoties?
   
   
   
   No vienas puses, vajadzētu iziet ārā. Es gribēju piesaistīt cilvēkus Jēzum (un būt par paraugu jauniešiem). No otras puses, es neesmu Bilijs Grehems un man ir grūti pieiet klāt cilvēkiem. Mēs devāmies ceļā divatā vai trīs. Un notika tas, kas bija jānotiek. Pie pirmajām durvīm mani gaidīja miesnieks. Es viņam uzdevu jautājumus no aptaujas anketas. Viens no tiem bija: „Kāpēc jūs neticat Jēzum?” Tad izvērsās ļoti aizraujoša saruna, kurā ne viņš, ne es neatkāpāmies no saviem viedokļiem. Neskatoties uz viņa noraidošo attieksmi pret Jēzu, viņš pārsteidzoši daudz stāstīja par savu dzīvi – ko visu bija piedzīvojis, kāpēc nevarēja ticēt un kāpēc kristieši viņam gāja uz nerviem. Novēlot viņam labu dienu, devos uz nākamo adresi. Vēlāk vakarā mums bija ieplānota pieredzes apmaiņa un lūgšanu laiks jauniešu telpā. Bija interesanti dzirdēt, ko katrs bija piedzīvojis. Man bija ļoti svarīgi ar saviem vārdiem pārdomāt, kā es uztvēru aptauju, kādu prieku, grūtības vai bailes es tajā izjutu. Arī citiem bija labi dzirdēt, kā klājās vienam sludinātājam.
   
    
2. Pārvarēt barjeru
   
   
   
   Man bija jāatrisina divas problēmas. Pirmkārt, man bija jāiesaistās šajā piedzīvojumā, lai gan pēc rakstura esmu atturīgs (vispirms pašam jāaug ticībā, jāsakārto attiecības utt.). Otrā robeža, kuru man bija jāpārvar, bija jautājums: ko nozīmē «iziet ārā»?
   
   
   
   Līdz šim mans priekšstats par to bija saistīts ar «plānotām misijām». Šodien man tas nozīmē daudz plašāku spektru, daudzas sejas. Man šodien „iziet ārā” nozīmē vairs nepadarīt ticību par privātu lietu, bet gan dabiskā un pārliecinošā (situācijai piemērotā) veidā stāstīt saviem līdzcilvēkiem vai ar savu piemēru parādīt, ko nozīmē būt kristietim. Es pāreju no patērētāja uz radītāja attieksmi. Taču tad jau nākamā doma stāv pie durvīm.
   
    
3. Kāpēc es to sev nodaru?
   
   
   
   Redakcijas sanāksmē mēs jautājām sev, kur ir veselīgais līdzsvars starp izešanu ārā un atpūtu (reizēm ar tīru sirdsapziņu neko nedarot). Katrai medaļai ir divas puses. Ja mēs skatāmies uz vienu pusi, otra paliek fonā. Bet tā joprojām ir tur. Tagad ir domāšanas virzieni, kas ļoti spēcīgi uzsver atpūtu garā, to, ka jābūt kā Marijai pie Jēzus kājām. Uz to Marta tipa cilvēki reaģē jutīgi: «Ak, Kungs, saki šiem kristiešiem, ka es par Tevi cīnos un ka viņiem vajadzētu man nedaudz palīdzēt.»
   
   
   
   Veselīgais līdzsvars ir Jēzus. Taču, tiklīdz mēs novirzāmies no šī līdzsvara, sākas salīdzināšana. Pēkšņi citiem viss izdodas labāk, un mēs jautājam sev: „Kāpēc es to sev nodaru?” Salīdzināšanai ir liels trūkums – šajā brīdī mēs redzam tikai vienu medaļas pusi.
   
    
4. Ko esmu iemācījies?
   
   
   
   Pēdējos gados, kopš esmu kļuvis par kristieti, esmu atklājis prieku par Jēzu. Kad es izietu ārā un vēršos pie saviem līdzcilvēkiem, tad es priecājos par visiem tiem kristiešiem, kuriem ir nepieciešams atpūtas laiks. Jo atpūsties nozīmē lūgties un modri rūpēties par savu ticības dzīvi (un citu ticības dzīvi), lai neiekristu kārdinājumā. Kad man ir atpūtas laiks, es lūdzu par tiem kristiešiem, kuri dodas ārā.
   
   
   
   Izejam ārā sieviešu pulciņā, mājas grupā, jauniešu pulciņā, „Ameisli” utt. Izejot ārā nav metode, bet gan dzīvesveids.
   
   
   
   Veselīgs līdzsvars nozīmē dzīvot kopā ar Jēzu. Ja mēs to darām tajās jomās, kurās mums ir talanti, mēs sevi nepārslogosim. Gluži pretēji: mēs viens otru papildināsim un, kas ir vissvarīgāk, kļūsim par Vārda darītājiem (Jēk. 1). Bieži vien galvenā problēma ir tā, ka mēs nezinām, ko mēs protam, kurās jomās mums ir talanti. Bieži vien mēs salīdzinām to, kā mums trūkst, ar to, kas ir citiem. Tad Marija sacenšas ar Martu. Rezultātā centrā vairs nav Jēzus, bet gan mēs paši. Vairs ne klausīšanās un darīšana nav centrā, bet gan mūsu attaisnojums, kāpēc mēs esam tādi vai citādi. Vēl viena sekas ir tā, ka mūsu apkārtējie pamana, kā mēs izturamies viens pret otru. Viņi zaudē interesi par tikšanos ar Jēzu. Tāpēc ir svarīgi, ka mums ir gan Marijas, gan Martas puses. Mums ir vajadzīgas abas medaļas puses. Jēzus ir centrā.
   
    
5. Nobeigumā vēl šis...
   
   
   
   Līdz šim uzkrātās pieredzes ar Jēzu dod motivāciju. Pat ja dažos brīžos man bija jāpārvar sevi. Atskatoties uz pagātni, man jāsaka: „Oho, es esmu darījis to vai citu...”, un mani pārņem prieks. Šīs pieredzes tad arī vieglāk „pārdot” liecībās. Es varu motivēt citus, nevis izdarīt uz viņiem spiedienu.
   
   
   
   Es vēlos piedzīvot kaut ko kopā ar Dievu. Un to es varu darīt tikai tad, ja apzināti dzīvoju abas medaļas puses. Kā tu piedzīvo šīs abas puses?

• Saturs un attēls:žurnāls „Forum Kind“, 2/02 numurs, 5. un 6. lappuse. Aktīvi vērsties pie citiem prasa pārvarēt sevi. Kristieša dzīvē ir jāatrod līdzsvars starp mieru un evaņģelizāciju. © Autortiesības www.forum-kind.ch
• Autors: Thomas Gasser